Vēl kā tagad atceros, to miegaino jūlija rītu, tās tumšās debesis, mirdzošo jūru un tur aiz apvāršņa lielo, uguņojošo bumbu…
Es pamodos vēl tumšajā jūlija rītā, kad gaisma nebija atnākusi un pamodinājusi rītu. Apsēdos sēdus savā miera un klusuma pilnajā teltī, iztīrīju no acīm mazos miega rūķīšus un savus salmu matus sapinu bizē. Klusām un ļoti lēnām izlīdu no telts, lai redzētu uguns bumbu. Tās nebija, tās vietā mēness ar savu sudraba apmetni sēdēja un uz vijoles spēlēja šūpuļdziesmas pēdējās notis.
Es apsēdos rasas pilieniem pilnajā zālē, kuri kā mazi dimanti vizuļoja un spēlējās ieilgušajā tumsā. Viss bija tik kluss arī tumsa rāmi sēdēja un gaidīja gaismu... Un tur nu tā parādījās lēnām kā plaukstošs zieds tā slīdēja un pārņēma tumsu. Gaisma… tā modināja kvēlojošo jūras bumbu. Tā iznira no Jūras un atvadījās no mēness, kurš ātriem lieliem soļiem pazuda tālumā. Pamazām tā izslīdēja no savas Jūras gultas un parādīja savu seju… es to redzēju… tik skaista, tik burvīga un brīnumaina gluži kā maza meitenīte, kurai padomā rotaļas ar viļņiem. Mostoties saulei, modās arī daba. Putniņi sāka dziedāt savas rīta dziesmas, viļņi Jūrā atdzīvojās un dejoja putnu dziesmu dejas, ziedi atvēra acis un nokratīja rasas pilienus no maigo krāsu lapām un es kā brīnuma pārņemta sēdēju ar slapjām acīm, pār maigo vaigu noritēja viena vēsa dimanta lāse, gluži kā rasas piliens un iekrita man saujā. Pasakaini, ko viena mirdzoši sārta bumba var izdarīt ar dabu un cilvēka jūtām… es necēlos, es sēdēju un izbaudīju burvīgo brīdi, brīdi, kuru nevar aizmirst, pat cenšoties.
Tā nu es to atceros kā šobrīd to saullēktu agrajā jūlija rītā.
/autors: D.Diemanta/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru