Es pasniedzu tev roku,
Tu palūkojies uz mani no augšas,
Un ar manāmu smīnu uz lūpām
Uzgriezi man muguru…
Es sēdēju melnajā stūrī,
Un domāju par to, ko darīju nepareizi
Domāju par to, ko pateicu nepatiesi
Līdz aizdomājos par to, ka Tu man liki justies nepareizi..
Es mainīju savu vārdu-dēļ tevis,
Es mainīju savu raksturu-priekš tevis-
Es mainīju savu izturēšanos-pret tevi…
Un tad es atkal nācu lai sniegtu tev roku,
Bet tu?…
Tu lūkojies uz mani no augšas,
Un atkal es manīju tavu smīnu..
Daudz neko tu nemainīji,
Bet slaidā un graciozā solī devies prom-
neatskatījies…
Es atmetu ar roku, es atmetu visu
Es novilku masku un dzīvoju brīvi,
Es aizmirsu tevi, es izdzīvoju sevi….
Un tad es redzēju no miglas nākam,
Nemierīgi sagrauto stāvu..
Tu nāci un sniedzi man roku…
Es jutu kā skatos uz tevi no augšas,
Tu kriti ceļos un teici man-piedod.
Es redzēju tev cieši piesietās skumjas.
Tu teici, ka sajuti gravitāti kura novilka tevi uz leju,
bet vai zini draugs?
Tā nebija pasaule, tas biji tu, kurš nepieņēma cilvēka roku…
Es varētu darīt tā pat…
bet es neesmu cilvēks.. es esmu draugs…
/autors: D.Diemanta/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru