nenovērtētie mirkļi

man ir apnikusi šī nozēlojamā vieglprātība. Šī dzīves dotās dāvanas neapzināsanās. Mēs tiki reti pamanām to, kas mums ir dots, kas mums tiek piedāvāts, ka neviļus to paņemam saburzam, un izmetam atkritumos kā nederīgu un nevajadzīgu papīru. Mēs esam tik ļoti ieslīguši savā itkā vienaldzīgajā dzīvē.. un nepamanam to, kas notiek apkārt, mēs dzīvojam savā pasaulē, katrs savādākā, un neiedomājamies izlīst ārā no čaulas lai paskatītos uz dzīvi citām acīm, lai paskatītos un ieraudzītu gaismu.. mums dzīve iedod skaistumu bet mēs to padarām neglīti melnu un aizmirstu… mēs tik bieži pazaudējam savu jēgu, un mūsu atmiņas izbalē un kļūst bez krāsas. mēs dzīvojam līdzi dzīvei un maināmies, bet dzīve atņem mums lietas kas nav aizstājamas. tik bieži ir sēdēts un ar saspicētām ausīm klausoties cita gājuma cilvēkus, tu saproti, ka tava bērnība tagadne un nākotne nekad vairs nebūs tāda kā bija viņiem.. mūsu starpā ir tik daudz melu un dažādu nevajadzīgu lietu un problēmu, lai tai vietā mēs sēdētu ar tējas tasītēm rokās, smietos,klausītos atmiņu mūziku un pārrunātu dzīvi… mūsos ir daudz spēka, bet mēs neiedomājamies to izmantot. mēs varam gandrīz pilnīgi visu, bet mums liekas, ka tas nav vajadzīgs vai tas nav iespējams.. nē. mums vienkārši jāsaprot to un jāierauga to ko dzīve mums piedāvā… dažreiz mēs esam pārāk stūrgalvīgi un iedomājamies ka ar spītu spēsim gāzt kalnus, bet nē, dažreiz vienkārši vajaga piekāpties un atvainoties, dažreiz mums liekas, ka ar vārdiem un necenzētību spēsim pierādīt uz ko esam spējīgi, bet nē. labāk ir paklusēt, un ļaundarim smaidīt sejā, kamēr tu panāksi to ko vēlējies, un tad viņš ar sāpju pilnām acīm pats sapratīs, ka tev bija taisnība..

/autors: D.Diemanta/