Un es pamodos, apzinoties realitātes sajūtu..
Es pamodos, un nekas vairs nebija kā agrāk,
Rudzu puķes vairs neatgādināja par atmiņām,
Strauta ūdens vairs neizskatījās pēc piedzīvojumiem,
Debesis vairs nestāstīja savus noslēpumus…
Apkārt bija tikai drūma tumsa..
Manas acis vēlējās mūžam būt tumsā,
Sirds-mūžam mierā,
Domas-dziļā miegā…
es vairs nergibēju just..
es negribēju just, līdz brīdim, kad Tu…
Kad Tu iemācīji-atstāt tumsu, un ieraudzīt gaismu,
Kad Tu atļāvi-sirdij sajust sirdspukstus,
Tik daudz, bet tik maz man vajadzēja sajust,
Tik daudz bet tik maz-saprast…
Mana tumsa nu ir vērtusies-gaismā,
Mana sirds nu ir- modusies…
Es esmu te,
Tāda pati, bet savādāka,
…. Es esmu..-te~.
(autors-Diāna Diemanta)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru