Nekad vairs nedzirdēšu Tevi sakām-
"Vai zini? Es nespēju bez Tevis dzīvot!"
Nekad vairs neredzēšu Tavas maigās acis,
Kas tik maigi reiz uzlūkoja mani,
...Jo nu tās ir aizvērtas uz mūžu...
Nekad vairs nevarēšu apzināties,
Ka esi man blakus, un čuksti, ka esi laimīgs
...Jo nu Tu esi prom...
Nekad vairs nevarēšu ar pirkstiem,
Izbraukt caur taviem tumšajiem matiem,
Un nevarēšu aizlikt savas aukstās rokas aiz Tava krekla,
...Jo nu pat manas aukstās rokas tev būs par karstu...
Nekad vairs nevarēšu saņemt Tavu roku,
Un droši doties dzīvē, satverot to ciešāk ik reizi kad liekas, ka kritīšu.
Es nespēju vairs tevi apskaut un noskūpstīt,
...Jo Tavas lūpas ir mēmas un no tām neplūst vairs siltā elpa...
Nespēšu noglāstīt Tavu maigo vaigu,
Un nekad vairs nedzirdēšu Tavus straujos sirdspukstus,
Nejutīšu Tavu silto elpu slīdam pār manām lūpām,
...Jo nu tava elpa ir izdzisusi...
Nu ko lai es daru? Es bez Tevis nespēju,
Viss kas ir bijis ir pazudis, izgaisis,
Un aizlaidies līdzi vējam.
Nu ko lai es daru? Kā lai dzīvoju tālāk?
Ja redzētu Tevi, bet nespētu pieskarties,
Man ar to pietiktu..
Bet pat tik daudz man nav ļauts.
Es vairs nespēju, mana sirds skumts pēc Tevis,
Tā jūt, ka Tava sirds vairs nepukst, ir apstājusies laikam, un Tava elpa izdzisusi.
Es bez Tevis nespēju, un vienkārši negribu spēt...
Man trūkst spēka...
Kur ir Tava dvēsele? Kur esi tu??
Nāc skaistā sapnī pie manis, paņem mani aiz rokas.
Un aizved uz viss ziedošāko pļavu,
Uz vietu kur sniegs ir silts, un vasara smaržo pēc ledenēm..
/autors- Diāna Diemanta/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru