Ar savām asarām un domām, es klusi sēžu un vēroju laimīgo Tevi,. es mīlu, kā smaidi, es mīlu, ka esi laimīgs, es mīlu, ka ,,,pareizi, es aizmirsu.... es skaļi nedrīkstu teikt, ka mīlu Tevi....Tevi un visu, kas ap Tevi...
pirmo reizi tik ilgi esmu ārpus spēles, pirmo reizi sēžu ēnā, nevienam nestāstot.. nevienam nerādot..
vai tāpēc jūs domājat, ka viss ir beidzies? vai tāpēc jūs domājat, ka viss ir aizmirsts? ....
esmu ārpus spēles.. es neko nevaru padarīt.. es mēģinu, bet man nesanāk, es meklēju pieeju, bet man neizdodas...
es nespēšu beigt atkārtot, kāpēc diviem, kas tik ļoti mīl, ir jāciešs, ja tie var būt kopā, un mīlēt? laiks izmāca, laiks izskolo... esmu izmācīta, esmu izskolota, bet kā atgūt savu dzīvi?
ko jaunu iegūstot, kaut kas ir jāatstāj aizmugurē... nebaidies, tas neesi Tu.
Tu, tak atceries, kā teicu.. teicu, ka mūžīgi Tevi mīlēšu, vienmēr gaidīšu, lai kāds tu būtu, lai kur un kas tu būtu... tas nav mainījies, tikai palicis viens jautājums..-vai man vieta būs Tavā sirdī? vai Tur būs vieta man.. vēl joprojām?
vai nu jau es esmu tikai atmiņas vien? ......
es skumstu, un tik ļoti ilgojos pēc Tevis..
/D.Diemanta/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru