saki mamm*

Saki mamm, cik maksā mana dzīve?
Cik maksā katrs rīts?
Saki mamm,cik maksā mana dzīve?
Katrs elpas vilciens? 

Saki mamm, saki skaļi,
Nebīsties teikt...
Cik maksā viss ko jūtu?
Un cik tā pukstošā sirds?

Saki mamm, saki skaļi, es nevaru saklausīt.
Cik maksā mana muļķība?
Cik maksā mana ticība?
Cik maksā viss kas manī ir, cik maksā viss? 

Mammu saki! Pasaki!!!
Vai vēl Tu mani nedzirdi?
Mammu saki! Pasaki...kāpēc?
Kāpēc man paliek skumji....
/D.Diemanta/

pati ar sevi*

Es saku pietiek,
Pietiek,atlaidiet mani vaļā!
Apnicis skriet
Līdz otrai zemes malai.

Pietiek,pietiek mani cilāt,
Es pati varu,
Nu Jūs to zināt!

Katram ir dzīves laiks,
Tā pat man arī,
Es gribu dzīvot kā pašai patīk,
Es gribu baudīt, līdz man tas apnīk.

Es nesēdēšu ar rokām klēpī,
Es darīšu līdz sniegšu mērķi,
Man ir mans laiks,
Tu nelien tajā,
Tā pat kā es to nedaru Tavā!

Aprāvies? Apmulsi?
Nu beidz, es zinu ka nav Tev iekšās...

Nebaidi, nebiedē!
Mani tas neietekmē...

Man nedaudz uzspļaut uz to ko domā...

Pietiek saprati? 
Pietiek, es teicu!!
Mans laiks,mani noteikumi.

Paga,ko? 
Tu domāji, ka viss būs labi? 
haha,man mazliet apraujas taktis,
Bet priekš Tava necilā stāva,
Man vienmēr būs rindiņa kāda.

(D.Diemanta)

paklusē*

Dažreiz labāk paklusē, nesaki neko.. paklusē, un ievelc dziļu elpu. 

-Cik tālu ir vērts skriet? cik tālu iet? Ko atstāt aiz muguras, un kam pakaļ iet? cik tālu tas aizved, un cik tuvu mēs nonākam? Kur paliek neizsapņotie sapņi? Kur paliek nepateiktie vārdi? Vai tie pazūd? Vai tie aiziet? Cik bieži es mīlu uzdot sev jautājumus, par dzīves taisnību un netaisnibu, un cik bieži man nākas atzīt, ka viss ir tikai prāta lielumā,viss ir tikai sarunas līmenī, viss ir tikai domās... atmiņās... manī.. manās atmiņās. Dažreiz gribas skriet un lekt un priecāties par to vien, ka esi... bet citreiz? Citreiz gribas paslēpties aizskriet un nekad neatgriezties.. aizmukt un neacerēties atpakaļceļu. Dzīve-tā ir pilna ar maldiem, tā ir pilna ar sāpēm, pilna ar naidu riebumu, mantkārību, ciešanām... bet... tajā arī ir mīlestiba,prieks,smaids-kas dažkārt tev nozīmē vairāk par pašu.. smaids kurš liek tavai elpai aizsisties... /D.Diemanta/

meitene ar vārdu*

Es pastāstīšu stāstu
par meiteni ar vārdu,
Es pastāstīšu stāstu,
Tik nebild Tu ne vārdu...

Es pastāstīšu stāstu,
Bet zinu pirms es sāku,
Tā meitene ar vārdu
man ļoti, ļoti dārga...

Es nezinu kā sākšu
Un nezinu kā beigšu,
zinu tikai -ka mazliet sasteigšu...

Viss sākās tur,taj's dziļās magonēs
Kur maza būdama tā smēja,
Tai nerūpēja, ja uz ceļiem uzlija karsta tēja,
Tai nerūpēja ja mute bija netīra..

Bet gads pēc gada gāja,
Un dienas strauji skrēja,
kad skumji sēžot attapās,
Tā rakstot savu dzeju...

Man mazliet sirdī dzeļas,
Ka jāatzīst kas redzas....

Tu teici stāvi..apstājies
Un ieklausies ko saku,
Bet klusi,klusi klusējot
Es apzinājos sekas...

Man negribas vairs dziļāk skriet
Man bail to visu vēlreiz iet,
Tas mani mainījis pavisam,
Jā,es zinu..es pati zinu-pavisam...

Mans ceļs,tas apkārt,lokiem iets,
Un tālu mani vedis līdz,
Bet tagad vēlos tikai vienu-
Atrast atkal prieka dienu!

Man palīdzētu ļoti Tu-
Ja manu sirdi atgūtu,
Jo šobrīd tā ir kaut kur tur,
Kur meklēt es to nespēju...
/D.Diemanta/

pieprasītā rīta gaisma*

Ja pietrūkst gaisma tavam rītam
Tad atceries ir jābūt spītam
Spītam pateikt,ka tam rītam
Pietrūkst gaisma pieprasītā!

Tik nedaudz,mazliet vairāk,
Nekā pieļaujams man dod,
Tik nedaudz mazliet vairāk,
Tik nedaudz vairāk dod.

Ļauj rīta trauslo rasu,
Man saujās ieguldīt,
Ļauj manus sapņu ziedus,
Pļavās izkaisīt.

Bet, kamēr klusējot es gaidu,
To pieprasīto gaismu,
Ļauj nobaudīt man,
Rīta svaigo gaisu...

/autors-D.Diemanta /

bezizejas aplis*

Piedod māt, es negribēju tīšām,
Tik ļoti Tevi sāpināt,
Bet tici man, ir ļoti, ļoti grūti
Tā klusām sevi mierināt.

Es redzu ka taj's acīs
Vairs neplaukst rozes zieds,
Es jūtu ka taj sirdij
Pazudis ir prieks.

Man gribas reizi vienu,
Tik vienu lūdzu es,
Lai skaistie sapņu ziedi
Nav tikai iztēle.

Man nevajag ne lietas,
Neko no visa tā,
Man vajag tikai tādu-
Tevi atmiņā...

Piedod māt, es negribēju tīšām,
Tik ļoti Tevi sāpināt,
Bet nedomā, ka tagad,
Tu viena vainīgā.

Es gribu palūgt vējam,
Vētrai, viesulim-
Lai atgriež manu smaidu,
Tavu izeju...

Nav vērts līdz tam vairs tiekties,
Nav vērts tam pakaļ skriet,
Kas gājis, aizgājis līdz galam,
Bet atkal apli iet.

Es zinu kaut kur tālu,
Kaut kur tālumā
Ir vieta manam sapnim,
Manai ticībai.

/autors:D.Diemanta/

es padevu tev roku*

Es pasniedzu tev roku,
Tu palūkojies uz mani no augšas,
Un ar manāmu smīnu uz lūpām
Uzgriezi man muguru…

Es sēdēju melnajā stūrī,
Un domāju par to, ko darīju nepareizi
Domāju par to, ko pateicu nepatiesi
Līdz aizdomājos par to, ka Tu man liki justies nepareizi..

Es mainīju savu vārdu-dēļ tevis,
Es mainīju savu raksturu-priekš tevis-
Es mainīju savu izturēšanos-pret tevi…
Un tad es atkal nācu lai sniegtu tev roku,
Bet tu?…

Tu lūkojies uz mani no augšas,
Un atkal es manīju tavu smīnu..
Daudz neko tu nemainīji,
Bet slaidā un graciozā solī devies prom-
neatskatījies…

Es atmetu ar roku, es atmetu visu
Es novilku masku un dzīvoju brīvi,
Es aizmirsu tevi, es izdzīvoju sevi….

Un tad es redzēju no miglas nākam,
Nemierīgi sagrauto stāvu..
Tu nāci un sniedzi man roku…

Es jutu kā skatos uz tevi no augšas,
Tu kriti ceļos un teici man-piedod.
Es redzēju tev cieši piesietās skumjas.

Tu teici, ka sajuti gravitāti kura novilka tevi uz leju,
bet vai zini draugs?
Tā nebija pasaule, tas biji tu, kurš nepieņēma cilvēka roku…

Es varētu darīt tā pat…
bet es neesmu cilvēks.. es esmu draugs…

/autors: D.Diemanta/ 

Es zinu, ka redzi!

Ar savām asarām un domām, es klusi sēžu un vēroju laimīgo Tevi,. es mīlu, kā smaidi, es mīlu, ka esi laimīgs, es mīlu, ka ,,,pareizi, es aizmirsu.... es skaļi nedrīkstu teikt, ka mīlu Tevi....Tevi un visu, kas ap Tevi... 
pirmo reizi tik ilgi esmu ārpus spēles, pirmo reizi sēžu ēnā, nevienam nestāstot.. nevienam nerādot.. 
vai tāpēc jūs domājat, ka viss ir beidzies? vai tāpēc jūs domājat, ka viss ir aizmirsts? ....
esmu ārpus spēles.. es neko nevaru padarīt.. es mēģinu,  bet man nesanāk, es meklēju pieeju, bet man neizdodas... 
es nespēšu beigt atkārtot, kāpēc diviem, kas tik ļoti mīl, ir jāciešs, ja tie var būt kopā, un mīlēt? laiks izmāca, laiks izskolo... esmu izmācīta, esmu izskolota, bet kā atgūt savu dzīvi? 
ko jaunu iegūstot, kaut kas ir jāatstāj aizmugurē... nebaidies, tas neesi Tu.
Tu, tak atceries, kā teicu.. teicu, ka mūžīgi Tevi mīlēšu, vienmēr gaidīšu, lai kāds tu būtu, lai kur un kas tu būtu... tas nav mainījies, tikai palicis viens jautājums..-vai man vieta būs Tavā sirdī? vai Tur būs vieta man.. vēl joprojām?  
vai nu jau es esmu tikai atmiņas vien? ......

es skumstu, un tik ļoti ilgojos pēc Tevis..

/D.Diemanta/

nenovērtētie mirkļi

man ir apnikusi šī nozēlojamā vieglprātība. Šī dzīves dotās dāvanas neapzināsanās. Mēs tiki reti pamanām to, kas mums ir dots, kas mums tiek piedāvāts, ka neviļus to paņemam saburzam, un izmetam atkritumos kā nederīgu un nevajadzīgu papīru. Mēs esam tik ļoti ieslīguši savā itkā vienaldzīgajā dzīvē.. un nepamanam to, kas notiek apkārt, mēs dzīvojam savā pasaulē, katrs savādākā, un neiedomājamies izlīst ārā no čaulas lai paskatītos uz dzīvi citām acīm, lai paskatītos un ieraudzītu gaismu.. mums dzīve iedod skaistumu bet mēs to padarām neglīti melnu un aizmirstu… mēs tik bieži pazaudējam savu jēgu, un mūsu atmiņas izbalē un kļūst bez krāsas. mēs dzīvojam līdzi dzīvei un maināmies, bet dzīve atņem mums lietas kas nav aizstājamas. tik bieži ir sēdēts un ar saspicētām ausīm klausoties cita gājuma cilvēkus, tu saproti, ka tava bērnība tagadne un nākotne nekad vairs nebūs tāda kā bija viņiem.. mūsu starpā ir tik daudz melu un dažādu nevajadzīgu lietu un problēmu, lai tai vietā mēs sēdētu ar tējas tasītēm rokās, smietos,klausītos atmiņu mūziku un pārrunātu dzīvi… mūsos ir daudz spēka, bet mēs neiedomājamies to izmantot. mēs varam gandrīz pilnīgi visu, bet mums liekas, ka tas nav vajadzīgs vai tas nav iespējams.. nē. mums vienkārši jāsaprot to un jāierauga to ko dzīve mums piedāvā… dažreiz mēs esam pārāk stūrgalvīgi un iedomājamies ka ar spītu spēsim gāzt kalnus, bet nē, dažreiz vienkārši vajaga piekāpties un atvainoties, dažreiz mums liekas, ka ar vārdiem un necenzētību spēsim pierādīt uz ko esam spējīgi, bet nē. labāk ir paklusēt, un ļaundarim smaidīt sejā, kamēr tu panāksi to ko vēlējies, un tad viņš ar sāpju pilnām acīm pats sapratīs, ka tev bija taisnība..

/autors: D.Diemanta/

saullēkts agrā jūlija rītā*

Vēl kā tagad atceros, to miegaino jūlija rītu, tās tumšās debesis, mirdzošo jūru un tur aiz apvāršņa lielo, uguņojošo bumbu…

Es pamodos vēl tumšajā jūlija rītā, kad gaisma nebija atnākusi un pamodinājusi rītu. Apsēdos sēdus savā miera un klusuma pilnajā teltī, iztīrīju no acīm mazos miega rūķīšus un savus salmu matus sapinu bizē. Klusām un ļoti lēnām izlīdu no telts, lai redzētu uguns bumbu. Tās nebija, tās vietā mēness ar savu sudraba apmetni sēdēja un uz vijoles spēlēja šūpuļdziesmas pēdējās notis.

Es apsēdos rasas pilieniem pilnajā zālē, kuri kā mazi dimanti vizuļoja un spēlējās ieilgušajā  tumsā. Viss bija tik kluss arī tumsa  rāmi sēdēja un gaidīja gaismu... Un tur nu tā parādījās lēnām kā plaukstošs zieds tā slīdēja un pārņēma tumsu. Gaisma… tā modināja kvēlojošo jūras bumbu. Tā iznira no Jūras un atvadījās no mēness, kurš ātriem lieliem soļiem pazuda tālumā. Pamazām tā izslīdēja no savas Jūras gultas un parādīja savu seju… es to redzēju… tik skaista, tik burvīga un brīnumaina gluži kā maza meitenīte, kurai padomā rotaļas ar viļņiem. Mostoties saulei, modās arī daba. Putniņi sāka dziedāt savas rīta dziesmas, viļņi Jūrā atdzīvojās un dejoja putnu dziesmu dejas, ziedi atvēra acis un nokratīja rasas pilienus no maigo krāsu lapām un es kā brīnuma pārņemta sēdēju ar slapjām acīm, pār maigo vaigu noritēja viena vēsa dimanta lāse, gluži kā rasas piliens un iekrita man saujā. Pasakaini, ko viena mirdzoši sārta bumba var izdarīt ar dabu un cilvēka jūtām… es necēlos, es sēdēju un izbaudīju burvīgo brīdi, brīdi, kuru nevar aizmirst, pat cenšoties.

Tā nu es to atceros kā šobrīd to saullēktu agrajā jūlija rītā.

/autors: D.Diemanta/

rudzupuķe-zilā*

Un es pamodos, apzinoties realitātes sajūtu..

Es pamodos, un nekas vairs nebija kā agrāk,

Rudzu puķes vairs neatgādināja par atmiņām,

Strauta ūdens vairs neizskatījās pēc piedzīvojumiem,

Debesis vairs nestāstīja savus noslēpumus…

Apkārt bija tikai drūma tumsa..

Manas acis vēlējās mūžam būt tumsā,

Sirds-mūžam mierā,

Domas-dziļā miegā…

es vairs nergibēju just..

es negribēju just, līdz brīdim, kad Tu…

Kad Tu iemācīji-atstāt tumsu, un ieraudzīt gaismu,

Kad Tu atļāvi-sirdij sajust sirdspukstus,

Tik daudz, bet tik maz man vajadzēja sajust,

Tik daudz bet tik maz-saprast…

Mana tumsa nu ir vērtusies-gaismā,

Mana sirds nu ir- modusies…

Es esmu te,

Tāda pati, bet savādāka,

…. Es esmu..-te~.

(autors-Diāna Diemanta)

Es vēlos*

Nekad vairs nedzirdēšu Tevi sakām-

"Vai zini? Es nespēju bez Tevis dzīvot!"

Nekad vairs neredzēšu Tavas maigās acis,

Kas tik maigi reiz uzlūkoja mani,

...Jo nu tās ir aizvērtas uz mūžu...

Nekad vairs nevarēšu apzināties,

Ka esi man blakus, un čuksti, ka esi laimīgs

...Jo nu Tu esi prom...

Nekad vairs nevarēšu ar pirkstiem,

Izbraukt caur taviem tumšajiem matiem,

Un nevarēšu aizlikt savas aukstās rokas aiz Tava krekla,

...Jo nu pat manas aukstās rokas tev būs par karstu...

Nekad vairs nevarēšu saņemt Tavu roku,

Un droši doties dzīvē, satverot to ciešāk ik reizi kad liekas, ka kritīšu.

Es nespēju vairs tevi apskaut un noskūpstīt,

...Jo Tavas lūpas ir mēmas un no tām neplūst vairs siltā elpa...

Nespēšu noglāstīt Tavu maigo vaigu,

Un nekad vairs nedzirdēšu Tavus straujos sirdspukstus,

Nejutīšu Tavu silto elpu slīdam pār manām lūpām,

...Jo nu tava elpa ir izdzisusi...

Nu ko lai es daru? Es bez Tevis nespēju,

Viss kas ir bijis ir pazudis, izgaisis,

Un aizlaidies līdzi vējam.

Nu ko lai es daru? Kā lai dzīvoju tālāk?

Ja redzētu Tevi, bet nespētu pieskarties,

Man ar to pietiktu..

Bet pat tik daudz man nav ļauts.

Es vairs nespēju, mana sirds skumts pēc Tevis,

Tā jūt, ka Tava sirds vairs nepukst, ir apstājusies laikam, un Tava elpa izdzisusi.

Es bez Tevis nespēju, un vienkārši negribu spēt...

Man trūkst spēka...

Kur ir Tava dvēsele? Kur esi tu??

Nāc skaistā sapnī pie manis, paņem mani aiz rokas.

Un aizved uz viss ziedošāko pļavu,

Uz vietu kur sniegs ir silts, un vasara smaržo pēc ledenēm..

/autors- Diāna Diemanta/