Saki mamm, cik maksā mana dzīve?Cik maksā katrs rīts?Saki mamm,cik maksā mana dzīve?Katrs elpas vilciens? Saki mamm, saki skaļi,Nebīsties teikt...Cik maksā viss ko jūtu?Un cik tā pukstošā sirds?Saki mamm, saki skaļi, es nevaru saklausīt.Cik maksā mana muļķība?Cik maksā mana ticība?Cik maksā viss kas manī ir, cik maksā viss? Mammu saki! Pasaki!!!Vai vēl Tu mani nedzirdi?Mammu saki! Pasaki...kāpēc?Kāpēc man paliek skumji..../D.Diemanta/
Es saku pietiek,Pietiek,atlaidiet mani vaļā!Apnicis skrietLīdz otrai zemes malai.Pietiek,pietiek mani cilāt,Es pati varu,Nu Jūs to zināt!Katram ir dzīves laiks,Tā pat man arī,Es gribu dzīvot kā pašai patīk,Es gribu baudīt, līdz man tas apnīk.Es nesēdēšu ar rokām klēpī,Es darīšu līdz sniegšu mērķi,Man ir mans laiks,Tu nelien tajā,Tā pat kā es to nedaru Tavā!Aprāvies? Apmulsi?Nu beidz, es zinu ka nav Tev iekšās...Nebaidi, nebiedē!Mani tas neietekmē...Man nedaudz uzspļaut uz to ko domā...Pietiek saprati? Pietiek, es teicu!!Mans laiks,mani noteikumi.Paga,ko? Tu domāji, ka viss būs labi? haha,man mazliet apraujas taktis,Bet priekš Tava necilā stāva,Man vienmēr būs rindiņa kāda.(D.Diemanta)
Dažreiz labāk paklusē, nesaki neko.. paklusē, un ievelc dziļu elpu. -Cik tālu ir vērts skriet? cik tālu iet? Ko atstāt aiz muguras, un kam pakaļ iet? cik tālu tas aizved, un cik tuvu mēs nonākam? Kur paliek neizsapņotie sapņi? Kur paliek nepateiktie vārdi? Vai tie pazūd? Vai tie aiziet? Cik bieži es mīlu uzdot sev jautājumus, par dzīves taisnību un netaisnibu, un cik bieži man nākas atzīt, ka viss ir tikai prāta lielumā,viss ir tikai sarunas līmenī, viss ir tikai domās... atmiņās... manī.. manās atmiņās. Dažreiz gribas skriet un lekt un priecāties par to vien, ka esi... bet citreiz? Citreiz gribas paslēpties aizskriet un nekad neatgriezties.. aizmukt un neacerēties atpakaļceļu. Dzīve-tā ir pilna ar maldiem, tā ir pilna ar sāpēm, pilna ar naidu riebumu, mantkārību, ciešanām... bet... tajā arī ir mīlestiba,prieks,smaids-kas dažkārt tev nozīmē vairāk par pašu.. smaids kurš liek tavai elpai aizsisties... /D.Diemanta/
Es pastāstīšu stāstupar meiteni ar vārdu,Es pastāstīšu stāstu,Tik nebild Tu ne vārdu...Es pastāstīšu stāstu,Bet zinu pirms es sāku,Tā meitene ar vārduman ļoti, ļoti dārga...Es nezinu kā sākšuUn nezinu kā beigšu,zinu tikai -ka mazliet sasteigšu...Viss sākās tur,taj's dziļās magonēsKur maza būdama tā smēja,Tai nerūpēja, ja uz ceļiem uzlija karsta tēja,Tai nerūpēja ja mute bija netīra..Bet gads pēc gada gāja,Un dienas strauji skrēja,kad skumji sēžot attapās,Tā rakstot savu dzeju...Man mazliet sirdī dzeļas,Ka jāatzīst kas redzas....Tu teici stāvi..apstājiesUn ieklausies ko saku,Bet klusi,klusi klusējotEs apzinājos sekas...Man negribas vairs dziļāk skrietMan bail to visu vēlreiz iet,Tas mani mainījis pavisam,Jā,es zinu..es pati zinu-pavisam...Mans ceļs,tas apkārt,lokiem iets,Un tālu mani vedis līdz,Bet tagad vēlos tikai vienu-Atrast atkal prieka dienu!Man palīdzētu ļoti Tu-Ja manu sirdi atgūtu,Jo šobrīd tā ir kaut kur tur,Kur meklēt es to nespēju.../D.Diemanta/
Ja pietrūkst gaisma tavam rītamTad atceries ir jābūt spītamSpītam pateikt,ka tam rītamPietrūkst gaisma pieprasītā!Tik nedaudz,mazliet vairāk,Nekā pieļaujams man dod,Tik nedaudz mazliet vairāk,Tik nedaudz vairāk dod.Ļauj rīta trauslo rasu,Man saujās ieguldīt,Ļauj manus sapņu ziedus,Pļavās izkaisīt.Bet, kamēr klusējot es gaidu,To pieprasīto gaismu,Ļauj nobaudīt man,Rīta svaigo gaisu.../autors-D.Diemanta /
Piedod māt, es negribēju tīšām,Tik ļoti Tevi sāpināt,Bet tici man, ir ļoti, ļoti grūtiTā klusām sevi mierināt.Es redzu ka taj's acīsVairs neplaukst rozes zieds,Es jūtu ka taj sirdijPazudis ir prieks.Man gribas reizi vienu,Tik vienu lūdzu es,Lai skaistie sapņu ziediNav tikai iztēle.Man nevajag ne lietas,Neko no visa tā,Man vajag tikai tādu-Tevi atmiņā...Piedod māt, es negribēju tīšām,Tik ļoti Tevi sāpināt,Bet nedomā, ka tagad,Tu viena vainīgā.Es gribu palūgt vējam,Vētrai, viesulim-Lai atgriež manu smaidu,Tavu izeju...Nav vērts līdz tam vairs tiekties,Nav vērts tam pakaļ skriet,Kas gājis, aizgājis līdz galam,Bet atkal apli iet.Es zinu kaut kur tālu,Kaut kur tālumāIr vieta manam sapnim,Manai ticībai./autors:D.Diemanta/
Es pasniedzu tev roku,Tu palūkojies uz mani no augšas,Un ar manāmu smīnu uz lūpāmUzgriezi man muguru…Es sēdēju melnajā stūrī,Un domāju par to, ko darīju nepareiziDomāju par to, ko pateicu nepatiesiLīdz aizdomājos par to, ka Tu man liki justies nepareizi..Es mainīju savu vārdu-dēļ tevis,Es mainīju savu raksturu-priekš tevis-Es mainīju savu izturēšanos-pret tevi…Un tad es atkal nācu lai sniegtu tev roku,Bet tu?…Tu lūkojies uz mani no augšas,Un atkal es manīju tavu smīnu..Daudz neko tu nemainīji,Bet slaidā un graciozā solī devies prom-neatskatījies…Es atmetu ar roku, es atmetu visuEs novilku masku un dzīvoju brīvi,Es aizmirsu tevi, es izdzīvoju sevi….Un tad es redzēju no miglas nākam,Nemierīgi sagrauto stāvu..Tu nāci un sniedzi man roku…Es jutu kā skatos uz tevi no augšas,Tu kriti ceļos un teici man-piedod.Es redzēju tev cieši piesietās skumjas.Tu teici, ka sajuti gravitāti kura novilka tevi uz leju,bet vai zini draugs?Tā nebija pasaule, tas biji tu, kurš nepieņēma cilvēka roku…Es varētu darīt tā pat…bet es neesmu cilvēks.. es esmu draugs…/autors: D.Diemanta/
